Biedrība kā pieaicinātā persona uzstājās Satversmes tiesā tiesnešu atalgojuma lietā

Katrai personai ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā. Neatkarība nav privilēģija, bet gan viens no principiāliem tiesnešu pienākumiem, kas izriet no cilvēktiesībām uz taisnīgu tiesu.

Tieši tādēļ, kā jau to iepriekš atzinusi Satversmes tiesa, izvirzot tiesnešiem un mūsu profesionālajai darbībai augstas prasības, tiek nodrošinātas papildu garantijas tiesas spriešanai: tostarp tā ir iecelšanas un apstiprināšanas kārtība, tiesneša neaizskaramība, tiesneša institucionālā neatkarība, tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras un likumdevējvaras politiskās ietekmes, kā arī tiesneša finansiālā drošība (proti, sociāla un materiāla rakstura garantijas). Vēlreiz uzsverams Satversmes tiesas norādītais, ka visas garantijas ir cieši saistītas, un jebkuras garantijas nesamērīgs ierobežojums nozīmē tiesnešu neatkarības principu pārkāpumu, kas ir cēloniskā saistībā ar tiesas pamatfunkcijas veikšanas un cilvēktiesību nodrošināšanas apdraudējumu. Tātad Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pienācīga samaksa ietilpst Satversmes 83. panta tvērumā.

Arī Venēcijas komisija vairākkārt ir norādījusi, ka tiesneša adekvātu un stabilu ienākumu garantija ir būtisks tiesnešu neatkarības elements.

Tiesnesim ir izvirzāmas augstākas kvalifikācijas prasības (tā ir izglītība, pieredze, vecuma cenzs). Turklāt tiesnesim ir lielāki ierobežojumi (piemēram, amatu savienošana, vārda brīvība, politiskā darbība). Tātad tiesneša atalgojums ne tikai nodrošina neatkarību, bet arī kompensē likumā noteiktos ierobežojumus.

Tiesa sākas pirmās instances tiesā. Tātad zemāko instanču tiesu tiesnešiem ir izvirzāmas vienlīdz augstas kvalifikācijas prasības. Vēl jo vairāk, kopš tiesu sistēma ir pārgājusi uz tā dēvētajām tīrajām instancēm, pirmās instances tiesas tiesnešiem arī vispārējās jurisdikcijas tiesās nākas saskarties ar ļoti sarežģītiem tiesību jautājumiem un komplicētiem tiesiskajiem strīdiem.

Tiesnesis (pat strādājot koleģiāli) lēmumu iekšēji pieņem pats un ir atbildīgs par to, jo arī viena tiesneša balss var būt izšķiroša strīdā. Turklāt šī specifiskā atbildības sajūta raksturo visu instanču tiesnešus. Arī pirmās instances tiesas lēmums var būt galīgs, gan tādēļ, ka tas nav pārsūdzams, gan tādēļ, ka tiesas klients var izvēlēties to nepārsūdzēt. Tiesas spiedumam, kas stājies spēkā, ir likuma spēks.

Tiesnesim noteiktā atalgojuma līmenis nav konkurētspējīgs un tas, grozot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, faktiski vairs pat nav pielīdzināts augstāko ierēdņu atlīdzības līmenim. Ir noticis faktisks tā samazinājums.

Citējot vienu no ASV pamatlicējiem un ASV konstitūcijas autoriem un pirmo ASV finanšu ministru Aleksandru Hamiltonu, atzīmējams, ka likumdevējs var mainīt tiesneša atalgojumu atbilstoši apstākļiem, bet nedrīkst to samazināt. Tieši atalgojuma stabilitāte tiesnesim rada drošības izjūtu, nodrošinot iespēju godprātīgi pildīt pienākumus un nebaidīties no sadzīves apstākļu pasliktināšanās. Vairs arī nav konstatējami nopietni, sociāli attaisnojami iemesli atalgojuma faktiskajai samazināšanai, kas būtu pieļaujami atbilstoši Satversmes tiesas iepriekš norādītajam.

Spēkā esošais tiesiskais regulējums nav elastīgs un nepiemērojas mainīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Turklāt ir ierobežota tiesu varas patstāvība un neatkarība no pārējām varām, jo faktiski bez izpildvaras un likumdevējvaras izpratnes un aktīvas rīcības atlīdzības apmēra izmaiņas nav iespējamas. To citastarp pierāda tas, ka šo teju 7 gadu laikā tiesnešu atalgojuma līmenis nav pārskatīts. Savukārt citu valsts augstāko amatpersonu atalgojums piemērojas ekonomiskajām svārstībām. Pieaugot valstī strādājošo vidējai darba samaksai, palielinās atalgojums. Ierēdniecība to kompensē ar piemaksām, kā to uzskatāmi apstiprina Valsts kontrole.

Turklāt likumdevējs nav izvēlējies vienotu pieeju un uz vienlīdzības principiem balstītu atalgojuma sistēmu. Citiem konstitucionālajiem orgāniem un neatkarīgajām iestādēm ir noteikta atlīdzība, piemērojot noteiktu koeficientu vidējai strādājošajā algai. Savukārt ierēdņiem ir noteikti konkrētajai amatu grupai atbilstīgi maksimālā atlīdzinājuma griesti. Tiesnešu atlīdzības aprēķina bāze ir 12. amatalgu grupā norādītā maksimālā alga. Taču nav saprotams šādas izvēles pamatojums.

Mēs neprasām noteikta viena veida sistēmas ieviešanu. Bet mēs vēlamies skaidrus un pārskatāmus spēles noteikumus, elastīgu mehānismu, kas piemērojas valsts vispārējai ekonomiskajai situācijai.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *