Biedrība apšauba šāda priekšlikuma efektivitāti. Tam pamatā ir vairāki apsvērumi:

• Senāts ir klasiska kasācijas instance, kurai tiktu nodotas lietas, kurās paredzēts apelācijas tiesvedības process. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Senāta kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu pārbaude un vērtēšana. Kasācijas instances tiesā tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas principam ir publiski tiesisks raksturs, jo tas ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valstī (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1.punktu). Tāpat, lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1.punktu un Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13.1.punktu).

• Visa veida dienesta pārkāpumu lietu kā administratīvo lietu nodošana Disciplinārtiesai neatbilst Valdības mērķiem un Saeimas konceptuālam lēmumam tomēr ieviest t.s. „tīro” instanču modeli tiesvedībās.

• Mehāniska lietu pārlikšana no vienas instances citā nedod efektu, jo instance, kurā lietas nonāk, citas tiesu lietas izskatīs lēnāk. Senāta Disciplinārtiesas tiesneši (senatori) tiks noslogoti vairāk, un tādējādi palēnināsies lietu izskatīšana administratīvajās, civil- un krimināllietās kasācijas kārtībā.

• Pašreizējais Disciplinārtiesas kā ad hoc tiesas modelis tikai tiesnešu pārkāpumu izvērtēšanai ir optimāls no šajā tiesā nozīmēto tiesnešu noslodzes viedokļa, jo ir prognozējams neliels lietu skaits. Disciplinārtiesas izveide tieši tiesnešu pārkāpumu izvērtēšanai un šo lietu nenodošana administratīvajai tiesai varētu būt pamatota ar apsvērumu, ka sabiedrībai ir svarīgi ātrāk nonākt pie noteiktības lietā, vai tiesnesis ir pieļāvis pārkāpumu un vai viņš var turpināt tiesneša dienestu.

• Valstij īpaši pakļauto personu dienesta pārkāpumu lietas ir klasiskas administratīvās lietas. Šādas lietas likumdevēja noteiktas specializācijas dēļ piekrīt administratīvajai tiesai ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Igaunijā u.c. Nododot atsevišķu valstij īpaši pakļautu personu dienesta pārkāpumu lietu izskatīšanu Disciplinārtiesai, likumdevējam jālemj arī par citu valstij īpaši pakļautu personu – ierēdņu, militārpersonu, akadēmiskā personāla u.tml. – lietu izskatīšanu atsevišķā kārtībā.

• Atsevišķa Senāta Disciplinārlietu departamenta izveide nebūtu efektīva, jo disciplinārlietu skaits administratīvajā tiesā nav liels. Kā redzams, līdz šim tiesnešu disciplināro pārkāpumu lietu Disciplinārtiesā nav bijis vispār. Tādējādi nav vērts veidot īpašu kasācijas (apelācijas) instanci šādām lietām.

Ja administratīvās tiesvedības ilgums rada nopietnus sistēmiskus apgrūtinājumus efektīvai dienesta atbildības piemērošanai, esošais Administratīvā procesa likuma regulējums pieļauj būt elastīgiem uz procesa ilguma ietekmi lietā. Pirmkārt,  likums tieši noteic, ka tāda administratīvā akta pārsūdzība tiesā, kas maina vai izbeidz iestādes amatpersonas tiesisko statusu, neaptur tā darbību (Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 6.punkts). Tādējādi lēmumi par, piemēram, zvērināta advokāta vai zvērināta notāra tiesību atņemšanu pārkāpumu dēļ, ir izpildāmi neatkarīgi no pārsūdzības tiesā. Otrkārt, likums piešķir arī iespēju pašam administratīvā akta izdevējam,  pamatojot administratīvā akta izpildes steidzamību konkrētajā lietā, īpaši noteikt, ka ar pieteikuma iesniegšanu tiesā administratīvā akta darbība netiek apturēta (Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 3.punkts). Visbeidzot, ja tas būtu likumdevēja ieskatā nepietiekoši, likumā tieši var noteikt, ka lēmuma pārsūdzība neaptur tā izpildi (Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 2.punkts).

Biedrība atbildē uzsvērusi, ka Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumiem jābūt publiski pieejamiem bez ierobežojuma, lai varētu gan pētīt lēmumu juridisko kvalitāti, gan arī tiesnešiem vadīties no lēmumos sniegto normu tulkojuma savā profesionālajā darbā un izvairīties no līdzīgu kļūdu pieļaušanas.

Tāpat biedrība atkārtoti akcentējusi jau pirms 2 gadiem izteikto priekšlikumu atcelt tiesneša administratīvās atbildības imunitāti, t.i., neliegt tiesnesi saukt pie administratīvās atbildības. Tiesneša administratīvās atbildības imunitātei nav attaisnojuma demokrātiskā sabiedrībā, jo tiesnesis ir tāds pats sabiedrības loceklis, kā jebkurš cits, un tiesneša neatkarība te nebūtu pārspīlējama. Nav pamata jebkuru sabiedriskās kārtības pārkāpumu uzlūkot kā profesionālās darbības pārkāpumu. Turklāt saukšana pie administratīvās atbildības neatbrīvo tiesnesi no atbildības par profesionālās darbības pārkāpšanu, ja pārkāpums vēršas gan pret sabiedrisko kārtību, gan dienesta gaitu.

Blakus tam, biedrība iesaistījusies arī sadarbībā ar valsts pārvaldi pētījuma “Administratīvā procesa likuma ieviešanas ietekmes izvērtējums un efektivizēšanas priekšlikumu izstrāde”. Pēc Valsts kancelejas apsolījuma, biedrības pārstāvji tiks iesaistīti šā projekta uzraudzībā un virzībā.

Biedru sapulce izskatīja arī kolēģu stāstīto par gūto pieredzi Vācijas, Somijas un Zviedrijas tiesu apmeklējumos.